" Es nesapratu, kas ar mani notiek, tomēr nojautu, ka tas ir nopietni! Dažas dienas es biju bijis es pats. Ne vairāk, ne mazāk kā es pats. Kad biju kopā ar viņu, man likās, ka esmu labs. Tas bija tik vienkārši. Es nezināju, ka varu būt labs. Es mīlēju šo sievieti. Es mīlēju viņas balss tembru, viņas prātu, smieklus, viņas skatījumu uz pasauli, šo sava veida fatālismu, kāds piemīt daudz ceļojušiem cilvēkiem. Man patika viņas smiekli, viņas zinātkāre, atturība, mugurkauls, nedaudz izvirzītie gurni… viņas klusēšana, maigums un… viss pārējais. Viss… Viss. Es lūdzos, lai viņa vairs nespētu dzīvot bez manis. Es nedomāju par mūsu romāna sekām. Es tikai nupat biju atklājis, ka dzīve ir daudz skaistāka, ja esam laimīgi. Man vajadzēja četrdesmit divus gadus, lai to atklātu, un es biju tik apskurbis, ka liedzu sev visu izbojāt, pētot apvārsni. "

― Anna Gavalda , Someone I Loved (Je l'aimais)