" Ja cilvēks kaut ko vēlas ilgu laiku, ir ļoti grūti pārstāt to vēlēties, tas ir, gribu teikt, ka kļūst grūti atzīt vai apjēgt, ka gribēto vairs negribas vai arī vairāk gribas ko citu. Gaidas baro un nostiprina šo vēlmi, gaidas to audzē arvien lielāku, nostiprina un pārvērš akmenī, un tad mēs atsakāmies atzīt, ka esam izšķieduši gadus, gaidot kādu zīmi, kura, beidzot ieraudzīta, mūs vairs nevilina vai izraisa tikai bezgalīgu kūtrumu, kas liedz atsaukties šim vēlīnajam aicinājumam, kuram vairs neuzticamies - varbūt tāpēc, ka izkustēties no savas vietas mums nav izdevīgi. Cilvēks pierod visu dzīvi pakārtot izdevībai, kura kavējas un nenāk, būtībā juzdamies mierīgs, drošs un pasīvs, būtībā nemaz neticēdams, ka tā tomēr varētu rasties.
Taču tai pašā laikā neviens no cerības pavisam neatsakās, un šī kņudoņa notur mūs nomodā vai liedz iegrimt dziļā miegā. "

― Javier Marías , Los enamoramientos