" Sniegam ir piecas pamatpazīmes.
Tas ir balts.
Tas sastindzina dabu un pasargā to.
Tas nemitīgi pārvēršas.
Tas ir slidens.
Tas pārtop par ūdeni.
Kad Juko par to ieminējās tēvam, viņš tajā saskatīja tikai negatīvo, it kā dēla dīvainā kaisle uz sniegu viņa acīs ziemas sezonu padarītu vēl biedējošāku.
-Tas ir balts. Tātad neredzams un nav pelnījis būt redzams.
Tas sastindzina dabu un pasargā to. Lepnais. Kas viņš tāds ir, lai apgalvotu, ka spēj sastindzināt pasauli?
Tas nemitīgi pārvēršas. Tātad tas nav uzticams.
Tas ir slidens. Kurš gan gūst baudu, paslīdot sniegā?
Tas pārtop par ūdeni. Lai vairāk mūs appludinātu atkušņu laikā.

Bet Juko savā sabiedrotajā saskatīja piecas citas īpašības, kas pilnībā apmierināja viņa māksliniecisko talantu.
-Tas ir balts. Tātad sniegs ir dzeja. Neizsakāmas tīrības dzeja.
Tas sastindzina dabu un pasargā to. Tātad sniegs ir glezna. Vissmalkākā ziemas glezna.
Tas nemitīgi pārvēršas. Tātad sniegs ir kaligrāfija. Ir desmittūkstoš veidu, kā uzrakstīt vārdu sniegs.
Tas ir slidens. Tātad sniegs ir deja. Uz sniega ikviens var sajusties kā virves dejotājs.
Tas pārtop par ūdeni. Tātad sniegs ir mūzika. Pavasarī tas pārvērš upes un strautus baltu nošu simfonijās.

-Sniegs Tev nozīmē to visu? - jautāja priesteris.
-Vēl vairāk. "

― Maxence Fermine